Uses ISO Latin-2 encoding
Bija skaidra, auksta aprila diena, pulksteni sita trispadsmit. Zodu krutis iespiedis, glabdamies no dzeloša veja, Vinstons Smits atri iemetas pa Uzvaras nama stikla durvim, tomer vel par gausu, lai aizkavetu lidzi iešauties smilšputeklu virpulim.
Gaiteni oda pec skabiem kapostiem, un veciem lupatu kajslaukiem. Viena gaitena gala pie sienas bija piesprausts krasains plakats, krietni par lielu novietošanai iekštelpas. Taja bija attelota tikai milziga, vairak neka metru plata seja: ap četrdesmit piecu gadu veca virieša seja kuplam, melnam usam un rupjiem, taču glitiem vaibstiem. Vinstons devas uz kapnem. Liftu nemaz nebija verts meginat. Pat labakos laikos lifts reti darbojas, bet tagad diena bija izslegta elektriska strava. Tas piederejas pie taupibas kampanas, gatavojoties Naida nedelai. Dzivoklis bija astotaja stava, un Vinstons, kam bija trisdesmit devini gadi uz pleciem un paplašinatu venu čula virs labas potites, kapa lenam, vairakkart atpuzdamies. Katra kapnu laukumina no sienas preti lifta šahtai raudzijas plakats -- milziga seja. Ta bija viena no gimetnem, kas tik prasmigi zimetas, ka acis jums sekos, kurp vien griežaties. Apakša bija uzraksts: "Lielais Bralis tevi vero!"
Dzivokli suliga balss lasija skaitlus, kuriem bija kads sakars ar neapstradata čuguna iegušanu. Balss skaneja no garenas, nespodram spogulim lidzigas metala plaksnes, kas bija iedarinata istabas siena pa labi no durvim. Vinstons pagrieza sledzi, un balss mazliet pazeminajas, lai gan vardus aizvien vel vareja saprast.
Šo instrumentu (to sauca par talekranu) vareja nogriezt klusak, bet pavisam izslegt nebija iespejams. Vinš piegaja pie loga -- pasiks un izstidzejis, vajumu vel pasvitroja zilais virsvalks -- partijas formas gerbs. Mati vinam bija loti gaiši, seja sarta, ada sliktu ziepju, neasu žilešu un tikko pagajušas ziemas aukstuma iespaida likas kluvusi raupja.
Ara pat caur aizverta loga rutim pasaule izskatijas auksta. Iela sikas veja sipas grieza smilšu un papiru virpulus, un, lai gan saule spideja un debess bija spilgti zila, škita, ka krasainibu neredz nekur citur ka vienigi malu malas izliktajos plakatos. Melnusaina seja raudzijas lejup no katras augstakas vietas, no katra stura. Viens plakats bija tieši preti pie majas sienas. Uzraksts pauda: "Lielais Bralis tevi vero!" -- un tumšas acis cieši lukojas Vinstona seja. Leja uz ielas kads norauts plakats lagiem paplandijas veja, parmainus gan atsedzot, gan aizsedzot vienu pašu vardu: Angsocs. Krietni talak starp jumtiem nolaidas helikopters, bridi ka zila muša padica uz vietas, tad slaida loka aizlaidas talak. Ta bija policijas patrula, kas gluneja laužu logos. Taču patrulas nebija seviški svarigas. Svariga bija tikai domu policija.
Balss talekrana Vinstonam aiz muguras joprojam murminaja par neapstradato čugunu un devitas trijgades plana parsniegumu. Talekrans uztvera un parraidija vienlaicigi. Tas uztvera Vinstona istaba katru skanu, kas vien bija skalaka par loti klusiem čukstiem; vel vairak -- kamer Vinstons palika redzes loka, ko parvaldija metala plaksne, vinu vareja tiklab redzet, ka ari dzirdet. Protams, nebija iespejams pateikt, vai attiecigaja bridi jus novero vai ne. Cik bieži vai pec kadas metodes domu policija piesledzas katram atseviškam vadam, to vareja tikai minet. Bija pat iespejams, ka ta nemitigi novero visus. Lai butu ka budams, bija skaidrs, ka ta var pieslegties katram vadam, kad vien velas. Bija jadzivo, un aiz ieraduma, kas bija parverties instinkta, ikviens ari dzivoja parlieciba, ka jebkuru skanu un vardu kaut kur dzird un, iznemot tumsas brižus, ik kustibu novero.
Vinstons staveja, muguru pret talekranu pagriezis. Ta bija drošak, lai gan vinš labi zinaja, ka ari mugura var nodot. Kilometru talak augsta un balta par nokvepušo ainavu pacelas vina darbavieta -- Patiesibas ministrija. "Ši te nu ir Londona, Pirma aerodroma galvena pilseta," vinš pusneapzinata riebuma nodomaja. " Pirmais aerodroms pec apdzivotibas savukart ir treša Okeanijas province." Vinš pulejas uzraknat prata bernibas atminas, kas vestitu, vai Londona vienmer bijusi gluži tada pati ka tagad. Vai vienmer te rindojušies šie pustošie devinpadsmita gadsimta nami škersbalkiem nostiprinatam sienam, ar papi aizlapitiem logiem, ar sarusejušu skardu salabotiem jumtiem un škibeniskajam sienam setas puse? Un izbumbotie rajoni, kur gaisa griežas putekli un uz krasmatam aug spilvas; un vietas, kur bumbas nolidzinajušas pravakus laukumus un kur ka putnu kutis saradušas netiras delu bucenu apmetnes? Bet tas bija veltigas pules, vinš neatcerejas; no bernibas nekas nebija atmina palicis, vienigi virkne nesakarigu, spilgti apgaismotu ainu, aiz kuram regojas tukšums un kuras pašas lielako tiesu bija neizprotamas.
Patiesibas ministrija -- jaunruna to sauca par Patminu -- krasi atškiras no visiem citiem redzamiem objektiem. Ta bija milziga, piramidai lidziga mirdzoši balta betona celtne, kas daudzam citu par citu augstakam terasem slejas debesis trissimt metrus. No vietas, kur Vinstons staveja, vareja salasit tas baltaja fasade skaistiem burtiem iecirstos tris partijas sauklus: "KARŠ IR MIERS" "BRIVIBA IR VERDZIBA" "NEZINAŠANA IR SPEKS"
Runaja, ka Patiesibas ministrija esot tris tukstoši istabu virs zemes un atbilstoši telpu sazarojumi pazeme. Londona izklaidus pacelas vel tikai tris tada paša izskata un apmeru ekas. Ar savu lielumu tas tik loti atškiras no visas parejas celtniecibas, ka no Uzvaras nama jumta tas vareja redzet visas četras reize. Tur bija iemitinatas četras ministrijas, kuras dalijas viss valdibas aparats: Patiesibas ministrija, kas parraudzija zinu dienestu, izpriecas, audzinašanu un makslas; Miera ministrija, kas parzinaja kara lietas; Milestibas ministrija, kas uztureja likumibu un kartibu; un Parpilnibas ministrija, kas bija atbildiga par saimnieciskam lietam. To vardi jaunruna bija: Patmina, Miermina, Milmina un Pilnmina.
Visbaismigaka bija Milestibas ministrija. Tas ekai nemaz nebija logu. Vinstons nekad nebija speris kaju Milestibas ministrija, pat ne piegajis tai tuvak par puskilometru. Ta bija vieta, kur vareja ieklut tikai oficialas darišanas -- un tad ari tikai caur veselu dzelonstieplu režgu sistemu, pa terauda durvim, gar pasleptam ložmeteju ligzdam. Pat pa ielam, kas veda uz tas arejiem nožogojumiem, staigaja gorillam lidzigi sargi melnos formas terpos, brunojušies policistu rundzinam.
Vinstons speji pagriezas atpakal. Vinš bija savilcis seju rama optimisma izteiksme, kada bija ieteicama, atrodoties pret talekranu. Vinš devas caur istabu uz šauro, mazo virtuvi. Aizejot no ministrijas šaja stunda, vinš bija zaudejis pusdienas ednica un zinaja, ka virtuve nav neka edama, tikai melnas maizes donina, kas japataupa ritdienas brokastim. Vinš panema no plaukta bezkrasas škidruma pudeli ar vienkaršu, baltu etiketi --Uzvaras degvins. Tas izplatija nelabu, smadzigu smaku ka kiniešu risu spirts. Vinstons pieleja gandriz pilnu tejas tasi, sanema dušu un norija škidrumu ka zalu porciju.
Vina seja acumirkli pietvika tumši sarkana un acis saskreja asaras. Dzeriens bija kodigs ka slapeklskabe, turklat, to norijot, bija tada sajuta, it ka kads ar gumijas rungu iesistu pa pakausi. Taču nakamaja mirkli dedzinatajs vedera aprima un pasaule ieguva priecigaku izskatu. Vinš izvilka cigareti no sanurcitas pacinas ar uzrakstu Uzvaras cigaretes un neuzmanigi patureja to stavus, tapec tabaka nobira uz gridas. Ar nakamo cigareti vinam veicas labak. Vinstons iegaja atpakal dzivojama istaba un apsedas pie galdina, kas staveja talekranam pa kreisi. Tad vinš iznema no atvilktnes spalvaskatu, tintes pudeliti un biezu, nepierakstitu sejumu kvarta formata ar sarkanu mugurinu un raibiem, marmoretiem vakiem.
Nezinama iemesla del talekrans Vinstona istaba bija neparasti novietots. Allaž tas medza but gala siena, kur vareja parvaldit visu telpu, taču šeit tas bija garakaja siena preti logam. Ekranam viena puse bija pasekla niša, kura Vinstons tagad sedeja un kura, maju celot, droši vien bija domata gramatplauktiem. Iedobuma sežot un vel krietni taja ieraujoties, Vinstons speja izklut arpus talekrana sniedzamibas -- vismaz attieciba uz redzi. Zinams, dzirdet vareja visu; bet, kamer vinš palika tagadeja stavokli, vinu nevareja redzet. Istabas neparastais iekartojums pa dalai bija vinu ierosinajis uz to, ko vinš tagad gatavojas darit.
Bet vinu bija paskubinajis ari sejums, kuru vinš nupat bija iznemis no atvilktnes. Tas bija apbrinojami skaists sejums. Ta gludais kremkrasas papirs, aiz vecuma vel mazliet nodzeltejis, bija tads, kadu vismaz pedejo četrdesmit gadu laika neražoja. Taču viegli vareja uzminet, ka sejums ir daudz vecaks. Vinstons to bija ieraudzijis veclietu veikalina loga kada nabadziga pilsetas iecirkni (tagad vinš vairs neatcerejas, kada), un tudal vinu bija parnemusi neparvarama kare to iegut. Partijas biedri nedriksteja iet parastajos veikalos (to sauca par "iepirkšanos brivaja tirgu" ), bet šo noteikumu parak stingri neieveroja, jo bija dažas preces, piemeram, kurpju auklas un žiletes, kuras citur nevareja dabut. Ta vinš bija pametis skatienu iela pa labi un pa kreisi, tad atri ielavijies veikalina un par diviem dolariem piecdesmit nopircis šo sejumu. Tobrid vinš to nekadam ipašam nolukam nebija paredzejis. Vainas apzina vinš pirkumu portfeli pasleptu bija parnesis majas. Pat ja tur nekas nebutu rakstits, šada sejuma turešana dzivokli vien jau butu kompromitejošs fakts.
Vinš bija nodomajis rakstit dienasgramatu. Tas nebija pretlikumigi (nekas nebija pretlikumigs, jo likumu sen vairs nebija), bet, ja vinu piekertu, vareja droši paredzet, ka vinam par to piespriestu naves sodu vai divdesmit piecus gadus spaidu darbos. Vinstons iesprauda spalvaskata spalvu un to aplaizija, lai atbrivotu spalvu no ietaukojuma. Spalva bija arhaisks rakstamriks, ko reti lietoja pat parakstiem, vinš to bija slepus un ar zinamu risku apgadajis tapec vien, ka likas -- skaistais, iedzeltenais papirs pelna, lai to apraksta ar istu spalvu, nevis sabaksta ar tinteszimuli. Taču vinš nebija radis ar roku rakstit. Iznemot pavisam isas piezimes, parasti visu dikteja runraksti, ko vinš savam tagadejam nolukam, protams, nevareja lietot. Iemercis spalvu tinte, vinš mirkli vilcinajas. Trisas parskreja par kauliem. Izškirigais solis bija uzrakstit datumu. Sikiem, keburainiem burtiem vinš rakstija:
1984. gada 4. aprili.
Vinstons atlaidas kresla. Vinu parmaca pilniga nevariba. Pirmkart, vinš nemaz skaidri nezinaja, vai šis ir 1984. gads. Ap to vajadzeja but, jo vinš bija gandriz parliecinats, ka ir trisdesmit devinus gadus vecs, un vinam bija tada ka nojauta, ka vinš dzimis 1944. vai 1945. gada; bet šolaik vairs nebija iespejams noteikt kadu datumu bez paris gadu kludas uz vienu vai otru pusi.
Kam gan, ta Vinstons parsteigts pekšni iedomajas, vinš rakstis šo dienasgramatu? Nakotnei, nedzimušajiem. Mirkli domas pakavejas pie apšaubama datuma lapaspuses augšmala, tad atravas no ta un ar triecienu atsitas pret jaunrunas vardu -- dubultdoma . Pirmo reizi vinš atskarta, cik milzigu grutumu uznemies. Ka var sazinaties ar nakotni? Tas jau paša butiba ir neiespejami. Vai nu nakotne bus lidziga tagadnei, un tada gadijuma ta vina neklausisies, vai ari bus citada, un tad vina nostajai nebus nozimes.
Bridi vinš sedeja un truli skatijas papira. Talekrana tagad skaneja spalga, militara muzika. Divaini, likas, ka vinš ne tikvien zaudejis speju izteikt domas, bet pat aizmirsis, ko isti gribejis sacit. Vairakas nedelas vinš bija gatavojies šim mirklim, bet nekad vinam nebija ienacis prata, ka vajadzes vel kaut ko vairak par drosmi. Pati rakstišana bus viegla. Vienigi japarnes uz papira nemitigais, nebeidzamais monologs, kas nu jau varda tieša nozime gadiem ilgi noris vina galva. Taču šaja mirkli monologs bija apravies. Turklat neciešami saka niezet paplašinato venu čula. Kasit to nedriksteja, jo tad ta ikreiz iekaisa. Sekundes aizriteja. Vinš nespeja domat, tikai redzeja tukšo lappusi, juta niezi augšpus potites, dzirdeja dardošo muziku un manija degvina radito vieglo noreibumu.
Pekšni Vinstons saka rakstit ka panika, tikai neskaidri apzinadamies, kas plust no spalvas uz papira. Vina sikais, berniškigais rokraksts lekaja augšup lejup pa lappusi, vispirms izlaižot vienigi lielos burtus, bet beidzot pat punktus:
1984.gada 4.aprili. Vakar biju zibuli. Tikai kara filmas. Viena loti laba par beglu kugi ko bombarde kaut kur Vidusjura. Skatitaji loti jusmoja par to ka apšaudija lielu milzigi resnu viru kas meginaja peldus glabties un kam sekoja helikopters, sakuma vinš plunčajas pa udeni ka delfins, tad vinu vareja redzet pa helikoptera merkekli, tad vinu šašava caurumainu ka sietu un udens vinam visapkart metas sarkans un vinš nogrima dibena tik pekšni ka kad vinš pa ložu caurumiem butu piepludis ar udeni. vinam grimstot skatitaji smejas rekdami tad bija redzama berniem pilna glabšanas laiva un helikopters virs tas. kada pusmuža sieviete izskatijas pec ebrejietes sedeja laivas gala ar triju gadu vecu puisenu rokas. puisens bailes breca un slepa galvu starp vinas krutim itin ka gribetu vina ielist un sieviete vinu apsedza abam rokam un mierinaja lai gan pati bija gluži zila aiz bailem. visu laiku vina centas to cik varedama aizsegt rokam it ka tas spetu atvairit lodes. tad helikopters iemeta vinu vidu 20 kilo bumbu varens spradziens un laiva saškida sikas druskas. tad tur bija briniškigs uznemums ka viena berna roka lidoja augšup augstak arvien augstak gaisa laikam kads helikopters ar fotokameru snuki bus tai sekojis atskaneja skali aplausi partijas rindas bet kada sieviete leja zale proletariešu vietas pekšni sacela traci un kliedza ka tadas lietas nedrikstot radit berniem neesot pareizi ta darit bernu acu priekša tas neesot labi kamer policija vinu izsvieda izmeta vinu ara man liekas vinai nekas nenotika nevienam nerup ko proletarieši runa tipiska proletariešu reakcija tas nevienam...
Vinstons beidza rakstit savties tapec, ka roku bija saravuši krampji. Vinš pats nezinaja, kadel bija lavis valu šai blenu straumei. Interesantakais tomer bija, ka, to rakstot, pavisam citadas atminas bija tiktal noskaidrojušas, ka vinš gandriz jau butu varejis tas uzrakstit. Nu vinš atskarta, ka nevis uzrakstita, bet šis otras lietas del nolemis pusdienu laika nakt majas un sakt rakstit dienasgramatu.
Tas bija noticis torit ministrija -- ja vien kaut ko tik miglainu un nenoteiktu vispar vareja uzskatit par notikušu.
Pulkstenis bija gandriz vienpadsmit un simt minutes un Arhiva departamenta, kur Vinstons stradaja, ieredni jau nesa kreslus ara no aizgaldiem lidzigajiem nodalijumiem un rindoja tos zale pret talekranu, gatavojoties divam naida minutem. Vinstons pašreiz apsedas sava vieta kada no videjam rindam, kad zale negaidot ienaca divi cilveki, kurus vinš pec izskata pazina, bet ar kuriem nekad nebija runajis. Viens no tiem bija jauna sieviete, ko vinš bieži bija saticis gaitenos. Vinstons nezinaja vinas vardu, bet atcerejas, ka vina strada Dailliteraturas nodala. Droši vien -- spriežot pec ta, ka vinš šo sievieti šad tad bija redzejis gan ellainam rokam, gan uzgriežnu atslegu nesot, -- vinai bija mehanisks darbs pie kadas romanu rakstitajas mašinas. Ta bija pašapziniga izskata sieviete apmeram divdesmit septinu gadu vecuma, kupliem, tumšiem matiem, vasarraibumainu seju un straujam, sparigam kustibam. Šaura, sarkana josta, Jaunatnes antiseksa apvienibas zimotne, bija vairakkart aptita virsvalka vidum tieši tik stingri, lai izceltu vinas gurnu kairas linijas. Vinstonam jauna sieviete nebija patikusi jau paša pirmaja mirkli, kad vinš to bija ieraudzijis. Vinš zinaja ari kapec. Tas bija tas hokeja laukumu, aukstu dušu, kopu ekskursiju un visparigas praktiski skaidras domašanas gaisotnes del, ko vina vienmer prata nesat lidzi. Vinam derdzas gandriz visas sievietes, bet it seviški jaunas un glitas. Sievietes, it ipaši jaunas, vienmer bija partijas fanatiskakas piekritejas, vienmer gatavas atbalstit sauklus, brivpratigas spiedzes un keceribu izošnatajas. Un taisni ši jauna sieviete vinam škita bistamaka par lielako tiesu. Reiz gaiteni satiekoties vina bija iesanis uzmetusi vinam atru skatienu, kas bija dzili ieurbies vina, un vinu bija parnemušas ledainas šausmas. Vinam pat bija iešavies prata, ka vina varetu but domu policijas agente. Tiesa, tas gan nelikas visai ticami. Tomer, tiklidz vina gadijas tuvuma, Vinstonu joprojam maca neomuliba, kura bija sava tiesa bailu un sava tiesa naida.
Otrs bija kads virietis, varda Obraiens, iekšejas partijas biedrs, kura postenis bija tik augsts un tals, ka Vinstons speja tikai neskaidri nojaust, kas vinš varetu but. Laužu pulkam ap kresliem acumirkli parskreja bailu šalkas, kad tie ieraudzija tuvojamies iekšejas partijas biedra melno virsvalku. Obraiens bija liels, drukns virietis resnu kaklu un raupju, labsirdigi brutalu seju. Par spiti bargajam izskatam, vina manierem piemita zinams smalkums. Vinam bija kada ipatniba -- panemiens, ka vinš pastumdija brilles uz deguna, un tas divaina karta vienmer atbrunoja, it ka radija kulturala cilveka iespaidu. Tas bija žests, kas -- ja vien kads vel domatu tados jedzienos -- varetu atgadinat astonpadsmita gadsimta aristokratu piedavajam šnaucamas tabakas doziti. Vinstons bija Obraienu redzejis apmeram divpadsmit reižu gandriz tikpat daudz gados. Obraiens vinu savadi valdzinaja un ne tapec vien, ka vinu saistija pretstats starp ši vira labajam manierem un cikstona augumu. Daudz vairak tam par iemeslu bija slepeni lolota nojauta -- vai varbut pat ne nojauta, tikai nenoteikta ceriba --, ka Obraiena politiska pareizticiba nav gluži nevainojama. Kaut kas vina seja neatvairami veicinaja šo domu. Taču atkal jasaka -- varbut ta, kas škita rakstita vina seja, pat nav keceribas atena bet gluži vienkarši inteligence. Lai nu ka vinš izskatijas ka cilveks, ar ko varetu runat, ja izdotos pievilt talekranu un palikt ar vinu vienatne. Vinstons nekad nebija ne pirkstu pakustinajis, lai šo minejumu parbauditu; patiesiba tas bija pilnigi neiespejami. Šaja mirkli Obraiens paskatijas rokas pulksteni, redzeja, ka tas rada gandriz vienpadsmit un simtu, un acimredzot nolema palikt Arhiva departamenta lidz tam bridim, kad beigsies divas Naida minutes. Vinš apsedas taja paša rinda, kur sedeja Vinstons tikai paris kreslu talak. Starp viniem sedeja sika auguma sieviete ar matiem smilšu pelekuma, ta stradaja Vinstona blakusnodalijuma. Melnmataina meitene sedeja turpat viniem aiz muguras.
Nakamaja mirkli no milziga talekrana telpas gala atskaneja pretiga, grieziga čirkstona, it ka grieztos kada baisma, neieellota mašina. Tas bija troksnis, kas bendeja nervus un no ka mati pakausi saslejas stavus. Sakas Naids.
Ka parasts, ekrana paradijas tautas ienaidnieka Emanuela Goldsteina seja. Auditorija šur tur atskaneja svilpieni. Sika sieviete iekercas bailes un riebuma. Goldsteins bija nodevejs un atkritejs, kas kadreiz senos laikos (neviens vairs laga neatcerejas, cik sen) piederejis lideriem, bijis gandriz uz vienas pakapes, ar pašu Lielo Brali, tad sacis kontrrevolucionaru darbibu, ticis notiesats uz navi, bet noslepumaina karta izbedzis un pazudis. Divu Naida minušu programma mainijas katru dienu, bet nebija nevienas, kur Goldsteins nebutu galvena persona. Vinš bija pirmais nodevejs, pats pirmais partijas tiribas apganitajs. Visi velakie noziegumi pret partiju, visas nodevibas, sabotažas akti, keceribas un novirzieni celas tieši no vina macibas. Vinš arvien vel kaut kur dzivoja un perinaja savas sazverestibas; varbut kaut kur aizjura, savu arzemju algotaju aizsardziba; varbut pat -- ka reizem tenkoja -- kada sleptuve tepat Okeanija.
Vinstonam sažnaudzas pakrute. Vinš nekad nevareja paskatities Goldsteina seja bez sapigu jutu pardzivojuma. Ta bija ebreja seja -- kalsena, ar kuplu, cirtainu, sirmu matu ceru un isu kilbardinu, gudra, tomer diezin kapec butiba nieviga seja, ko tadu ka vecigi aušigu verta garais, planais deguns ar gala uzspraustajam brillem. Ši seja atgadinaja aitas purnu, un ari vina balss kaut kadi lidzinajas aitas blejieniem. Goldsteins saka savu parasto dzeligo uzbrukumu partijas doktrinam -- uzbrukums bija tik parspilets un nejedzigs, ka pat bernam liktos mulkigs, tomer tas bija vel tik pielaižams, lai raditu satrauktu jutonu un klausitaji ar mazak asu pratu ka Vinstonam varetu tam noticet. Vinš apvainoja Lielo Brali, nosodija partijas diktaturu, prasija nekavejoties ligt mieru ar Eiraziju, aizstaveja runas brivibu, preses brivibu, sapulču brivibu, domu brivibu, histeriski kliedza, ka revolucija nodota, un visu to vinš izvirda atras daudzbalsienu frazes -- ši runa sava zina bija parasta partijas oratoru stila parodija -- un pat lietoja jaunrunas vardus; patiesibu sakot, vairak jaunrunas vardu, neka jebkurš partijas biedrs lietotu ikdiena. Un visu laiku, lai nevienam nerastos šaubas, kas aiz Goldsteina demagogijas patiesiba slepjas, aiz vina galvas par talekranu maršeja bezgaligas Eirazijas armijas kolonnas -- rindu pec rindas specigi viri neizteiksmigam aziatu sejam, kas pazibeja uz ekrana un atkal nozuda, atdodot vietu citam, tieši tadam pašam. Kareivju zabaku truli ritmiska klaudzona veidoja Goldsteina blejošas balss pavadijumu.
Vel nebija aizritejušas pirmas trisdesmit Naida sekundes, kad pusei zale sapulcinato laužu izlauzas neapvaldita niknuma saucieni. Pašapmierinata aitas seja ekrana priekšplana un baigais Eirazijas armijas speks tas aizmugure bija vairak, neka skatitaji speja paciest; bez tam Goldsteina seja vai pat iedomas vien par to gluži nevilus radija bailes un dusmas. Vinš bija pastavigaks naida objekts neka Eirazija vai Austrumazija, jo, kad Okeanija ar vienu no šim valstim karoja, ar otru ta parasti sadzivoja miera. Taču divaini bija -- lai gan Goldsteinu visi nida un nicinaja, lai gan vina teorijas ik dienu, tukstošreiz diena, tribines, talekrana, laikrakstos un gramatas apgaza, satrieca, padarija smiekligas, sludinaja visparibai ka noželojamas blenas, visam tam par spiti, škita, ka vina ietekme nekad nemazinas. Arvien gadijas jauni nelgas, kas tikai gaidija, lai vinš tos piemulkotu. Nepagaja ne diena, kad domu policija neatmaskotu spiegus un sabotierus, kas klausija vina pavelem. Vinš komandeja plašu, neredzamu armiju, pagrides konspiratoru tiklu, kuru noluks bija gazt valsts varu. Domaja, ka tas nosaukums esot Braliba. Čukstus stastija ari par kadu briesmigu gramatu, taja sakopotas visas keceribas, kuru autors esot Goldsteins. Ta kaut kur slepeni ejot no rokas roka. Ta bija gramata bez nosaukuma. Ja laudis to vispar piemineja, tad sauca vienkarši par Gramatu. Bet par tadam lietam klida tikai neskaidras baumas. Ka Braliba, ta Gramata bija lietas, par kuram neviens parastais partijas biedrs pat neiebildas, ja vien vareja izvairities.
Otra minute Naids izvertas trakošana. Klausitaji leca kajas no kresliem un krita atpakal, kliedza pilna kakla, lai parspetu satraucošo blejigo balsi, kas skaneja no talekrana. Sikas, smilšmatainas sievietes seja bija pietvikusi koši sarkana, mute varstijas ka sausuma izmestai zivij. Pat Obraiena smagneja seja bija piesartusi. Vinš loti taisni sedeja kresla, vina varenas krutis cilajas un drebeja, it ka vinš tas grieztu preti bangu triecienam. Tumšmataina jaunava Vinstonam aiz muguras bija sakusi kliegt: "Cuka! Cuka! Cuka! " -- un pekšni pakera smagu jaunrunas vardnicu un meta to pret ekranu. Ta kera Goldsteina degunu un atleca no ekrana; balss ne mirkli neapklusa. Gaišaka apzinas mirkli Vinstons ieveroja, ka pats kliedz citiem lidzi un sparda kajam kresla škersi. Briesmigakais šajas divas Naida minutes nebija tas, ka butu jaizliekas, jatelo, bet gan nespeja attureties no lidzdalibas. Šis trisdesmit sekundes nemaz nevajadzeja izlikties. Riebiga bailu un atriebes ekstaze, kare nogalinat, spidzinat, ar kaleja veseri sadauzit sejas likas plustam cauri visai laužu kopai ka elektriska strava, ikkatru parveršot vaikstiga, brecoša trakotaja. Taču vienlaikus niknums, kas taja bridi plosijas, bija abstrakta emocija, kuru vareja paverst no viena objekta uz otru ka lodlampas liesmu. Ta vienu mirkli Vinstona naids nepavisam neversas pret Goldsteinu, bet, gluži preteji, tas versas pret Lielo Brali, partiju un domu policiju; un tados brižos vina sirds tiecas preti vientulajam, apsmietajam kecerim ekrana, vienigajam patiesibas un vesela saprata sargam melu pasaule. Taču tulin vinš atkal sapluda ar laudim ap vinu, un viss, ko teica par Goldsteinu, vinam škita patiess. Tados mirklos vina slepenais naids pret Lielo Brali izvertas dievinašana, Lielais Bralis pacelas neaiz sniedzama augstuma -- neuzvarams, bezbailigs sargs, kas stav ka klints pret aziatu ordam, bet Goldsteins, par spiti pamestibai, nevaribai un šaubam, škita ka launs burvis, kurš ar savas balss speku vien spetu satriekt drupas civilizacijas celtni.
Brižiem pat vareja tišam parslegt Naidu šurp vai turp. Pekšni ar sikstu piepuli -- ta murgos cenšamies pacelt galvu no spilvena -- Vinstonam izdevas parnest Naidu no ekrana uz tumšmati meiteni aiz muguras. Vina prata uzplaiksnija spilgtas, skaistas halucinacijas. Vinš sistu to lidz navei ar gumijas nuju. Vinš to piesietu kailu pie staba un sašautu tas miesu pilnu bultam ka svetajam Sebastjanam. Vinš to izvarotu un kulminacijas mirkli pargrieztu tai rikli. Taču nu vel labak neka iepriekš vinš zinaja, tieši kapec šo meiteni ienist. Vinš ienist vinu tapec, ka vina ir jauna un glita un bez dzimuma, tapec, ka vinš grib ar vinu gulet un zina, ka nekad to nevares, jo ap vinas skaisto, lokano vidukli, kas it ka gaida, lai tam apliek roku, vijas tikai riebiga sarkana josta -- agresivais škistibas simbols.
Naids aizsniedza parmeru. Goldsteina balss izvertas istos blejienos, bridi seja vel vairak atgadinaja aitu. Tad aitiga seja izpluda un partapa Eirazijas kareivi, kas likas nakam arvien tuvak -- milzigs, briesmigs, automatam tarkškot, tas it ka izleca no ekrana, un daži sedetaji pirmaja rinda tiešam paravas atpakal. Taču jau nakamaja mirkli, izraisot visiem dzila atvieglinajuma noputu, draudigais tels izkusa un parveidojas par tumšmataina Liela Braja melnusaino seju -- ar speka un noslepumaina miera pilno seju, kas bija tik liela, ka gandriz aiznema visu ekranu. Neviens nesadzirdeja, ko Lielais Bralis saka. Tie bija tikai daži uzmudinajuma vardi, kadus izmet kaujas troksni, atseviški nesaprotami, bet spejigi atjaunot palavibu jau ar to vien, ka tos kads izruna. Tad Liela Brala galva atkal izbale,ja un trekniem burtiem paradijas tris partijas saukli: "KARŠ IR MIERS" "BRIVIBA IR VERDZIBA" "NEZINAŠANA IR SPEKS"
Taču likas, ka Liela Brala seja vel vairakas sekundes kavetos ekrana, it ka iespaids, ko ta atstajusi ikviena skatitaja redzoklos, butu par spilgtu, lai tulin atkal izzustu. Sika, smilšmataina sieviete metas uz priekšu un salika pari priekšeja kresla atzveltnei. Dreboša balsi čukstedama neskaidrus vardus, kas atgadinaja: "Mans Kungs un Pestitaj!" -- vina izstiepa rokas pret ekranu. Tad vina paslepa seju delnas. Skaidri bija redzams, ka vina skaita lugšanu.
Šaja mirkli vesela laužu grupa saka dobju, lenu, ritmisku piedziedajumu: "L-B! ... L-B! ... L-B! ..." Tas atkartojas vel un vel, loti lenam, ar ilgu klusumu starp "L" un "B" ; tas bija dunošas, apslapetas skanas, kuras škita divaini mežonigas un aiz kuram, likas, tulin sadzirdes kailu kaju midišanos un tamtamu ribonu. Tas neapklusa kadas trisdesmit sekundes. Šis bija piedziedajums ko bieži skandeja arkartiga savilnojuma brižos. Daleji ta bija himna Liela Brala gudribai un diženumam, bet vel vairak pašhipnoze, gribeta apzinas notrulinašana ritmiska troksni. Vinstonam bija tada sajuta, ka iekšas sastingtu. Divas Naida minutes vinš nevareja attureties no visparigas apmatibas lekmes, bet ši zemcilveciska "L-B! ... L-B!" dungošana vinu vienmer šausminaja. Protams, vinš dziedaja visiem lidzi: citadi nemaz nedriksteja. Slept jutas, valdit par vaibstiem, darit to pašu, ko dara citi, ta bija instinktiva reakcija. Bet iekrita kadu paris sekunžu starplaiks, kad vina sejas izteiksme varbut butu varejusi vinu nodot. Un tieši taja mirkli bija noticis zimigais atgadijums, ja vien tas tiešam bija noticis.
Mirkligi vinš bija uztveris Obraiena skatienu. Obraiens bija piecelies, nonemis brilles un pašreiz tas atkal uzlika uz deguna ar savu raksturigo žestu. Un kadu sekundes dalu vinu skatieni satikas, un, kamer tas notika, Vinstons zinaja -- ja, zinaja! ka Obraiens doma tapat ka vinš. Bija dota neparprotama norade. Škita, ka vinu abu dveseles butu atverušas un domas caur acim iepludušas no vienas otra. "Esmu ar tevi," -- ta, likas, vinam teica Obraiens. "Skaidri zinu, ko tu juti. Pazistu tavu nicinašanu, tavu naidu, tavu riebumu. Bet neraizejies, es esmu tava puse! " Un tad saprašanas mirklis jau bija pagajis, Obraiena seja nosledzas tapat ka visu citu sejas.
Tas bija viss, un Vinstons jau saka šaubities, vai tas ta vispar noticis. Šadiem atgadijumiern nebija nekadu seku. Tie vina tikai uztureja dzivu ticibu vai ceribu; ka bez vina ari vel citi ir partijas pretinieki. Varbut baumas par plašo pagrides organizaciju galu gala ir patiesas -- varbut Braliba tiešam pastav! Par spiti nebeidzamiem arestiem, vainas atzišanam un navessodiem, nebija iespejams ticet, ka Braliba varetu but kas vairak ka tikai mits. Daždien vinš tai ticeja, daždien ne. Pieradijumu nebija, tikai paviršas liecibas, kas vareja nozimet visu vai nenozimet neko; noklausitu miklainu sarunu frazes, tikko salasami uzraksti uz ateju sienam -- reiz pat, diviem svešiniekiem satiekoties, viegla roku kustiba, kas izskatijas gandriz pec pazišanas zimes. Viss bija minejumi: varbut vinš visu to tikai iedomajas. Vinš bija atgriezies sava nodalijuma, uz Obraienu vairs nepaskatijies. Vinam ne prata nebutu ienacis meginat šai acumirkla sapratnei meklet turpinajumu. Tas butu arkartigi bistami, pat ja zinatu, ka pie ta kerties. Sekundi vai divas sekundes vini bija apmainijušies it ka saprotošiem skatieniem, tas bija viss. Taču ari tas jau bija ieverojams notikums noslegtaja vientuliba, kada vajadzeja dzivot.
Vinstons saslejas un apsedas taisnak. Vinš atraugajas. Degvins sitas no kunga uz augšu.
Acis atkal pieversas lappusei. Vinš ieveroja, ka, nevarigi sežot un domajot, bija rakstijis, kustinadams roku ka automats. Bet tas vairs nebija sikais, kriceligais rokraksts, kada vinš bridi iepriekš bija rakstijis.
Spalva ar baudu bija slidejusi par gludo papiru, lieliem, glitiem burtiem veidodama vardus, rindu pec rindas piepildot pusi lapas:
NOST AR LIELO BRALI!
NOST AR LIELO BRALI!
NOST AR LIELO BRALI!
NOST AR LIELO BRALI!
NOST AR LIELO BRALI!
Nevilus vinu sagraba bailes. Tas bija bezjedzigi, jo rakstit šos vardus nebija bistamak ka vispar sakt dienasgramatu. Bet mirkli vinš juta vilinajumu izplest saskripatas lapas un atmest visu pasakumu.
Taču vinš to neizdarija, zinadams, ka tas butu veltigi. Vai vinš rakstija "Nost ar Lielo Brali!" vai atturejas no rakstišanas, bija gluži vienalga. Gluži vienalga, vai dienasgramatu turpinaja vai neturpinaja. Domu policija vinu tik un ta nokers. Vinš bija izdarijis butisko noziegumu, kas sevi ietvera visus citus, -- butu to izdarijis ari tad, ja nekad nebutu ar spalvu pieskaries papiram, To sauca par domu noziegumu. Domu noziegums bija parkapums, ko nevareja mužigi noslept. Vareja sekmigi slapstities kadu laiku, varbut pat dažus gadus, bet agrak vai velak sekoja apcietinašana.
Ta vienmer notika nakti -- visi aresti notika vienigi nakti. Pekšni guletaju uzrava no miega, rupja roka sapurinaja plecu, acis iespidinaja kabatbateriju gaismu, ap gultu regojas skarbas sejas. Vairuma gadijumu tiesas nemaz nebija, par arestu nekur netika zinots. Cilveki gluži vienkarši pazuda, un tas vienmer notika nakti. Vardu izsvitroja no sarakstiem, visas zinas par to, ko šis cilveks kadreiz darijis, izdzesa, vina kadreizeja dzive bija noliegta un aizmirsta. Cilveks bija iznicinats, padarits par nebijušu: parasti to sauca par likvidešanu vai vaporizaciju.
Mirkli vinam uznaca kaut kas histerijai lidzigs. Vinš saka steiga jucekligi skribelet:
... mani nošaus ak vienalga man iešaus lodi pakausi man vienalga nost ar lielo brali parasti lodi šau j pakausi man vienalga nost ar lielo brali...
Sakaunejies pats no sevis, vinš atlaidas kresla un nolika spalvu. Nakamaja mirkli vinš speji satrukas. Kads klauveja pie durvim.
Jau! Vinstons sedeja kluss ka pelite aušiga ceriba, ka klauvetajs, lai tas butu kas budams, pec pirma meginajuma aizies. Bet neka, klauveja atkal. Kavešanas butu launaka par visu. Vinš skaidri dzirdeja sirdi sitamies, bet seja aiz ilga pieraduma droši vien bija rama un neizteiksmiga. Vinš piecelas un smagiem soliem tuvojas durvim.